Книги жанра «Фантастика» на букву «C»

Un cometa del color de la sangre hiende el cielo cargado de malos augurios. Y hay razones sobradas para pensar así: los Siete Reinos se ven sacudidos por las luchas intestinas entre los nobles por la sucesión al Trono de Hierro. En la otra orilla del océano, la princesa Daenerys Targaryen conduce a su pueblo de jinetes salvajes a través del desierto. Y en los páramos helados del Norte, más allá del Muro, un ejército implacable avanza impune hacia un territorio asolado por el caos y las guerras fraticidas.

George R.R. Martin, con pulso firme y enérgico, nos deleita con un brillante despliegue de personajes, engranando una trama rica, densa y sorprendente. Nos vuelve testigos de luchas fraticidas, intrigas y traiciones palaciegas en una tierra maldita por la guerra, donde fuerzas ocultas se alzan de nuevo y acechan para reinar en las noches del largo invierno que se avecina.

The CLUSTER series of SF adventures is set in a future focused on colonization of distant planets. Sphere Sol is about 100 light years in diameter, centered on the Earth’s sun. Surrounding this sphere are other, similar spheres each centered on another star such as Polaris or Canopus. Colonization is accomplished by: instantaneous teleportation, called matter transmission or mattermission (very expensive); “freezer” ships in which colonists are sent in cryonic preservation at very high speeds (much decay and average 50% loss of colonists occurs during the voyages) and lifeships, slower, safer multigenerational vessels with voyages that run to centuries (during which the travelers regress in technical sophistication.) Because of the difficulty of colonization and the smaller population bases, all spheres suffer spherical regression — the greater the distance from source star to colony, the lower the level of technology that survives. Social organizations regress backward to historical periods of the home planet’s past. Outworld, Sphere Sol’s farthest colony, is populated by paleolithic tribes who hunt with flint spears and make fire. Colonists know about the interstellar empire and the home worlds mattermit government and security personnel to all colony worlds. Every living thing has a Kirlian aura that can be measured. Through transfer, a refinement of mattermission technology, the mind and personality of individuals with high aura can be sent to animate a body physically distant but a hosted aura fades at the rate of about 1 unit per Earth day and higher-Kirlian individuals last longer and thus have more freedom of movement.

As CLUSTER opens, the alien envoy Pnotl of Sphere Knyfh seeks help from Sphere Sol in a shared galactic-level crisis: Galaxy Andromeda has discovered the secret of energy transfer and intends to use it to steal the basic energy of the Milky Way Galaxy. Knyfh offers the secret of aura transfer on the understanding that Sphere Sol will spread the technology to help create a galactic coalition to find and defeat agents of Andromeda. Sol’s highest-Kirlian individual is Flint, a green-skinned native of Outworld, who has a Kirlian aura of 200, an eidetic memory (useful for memorizing the complex equations of Kirlian transfer that he will need to communicate to other spheres). He has extraordinary intelligence, and is highly adaptable. His mission is complicated, however, by the fact that he is pursued everywhere by a very high Kirlian female Andromedan agent and, somehow, the Andromedans are able to detect and trace Kirlian transfers.

CHAINING THE LADY is the second CLUSTER book. Melody, a product of Flint and the Andromedan’s mating in CLUSTER, must save the Milky Way Galaxy and create a place where creatures can transfer without limitations. Melody must survive in worlds unknown and alien to her and she does that where others fail when her aura augments her skills and abilities. The book opens with the discovery that Andromeda, the enemy galaxy of the first novel, has discovered the secret of involuntary hosting: a Kirlian aura that is sufficiently stronger than that of an individual can take possession of that individual. Andromeda has secretly infiltrated the highest levels of government in Sphere Sol and its allies and resurrect its plot to steal the energy of the Milky Way.

Melody of Mintaka, a direct descendant of Flint of Outworld and his Andromedan nemesis, has a Kirlian aura of well over 200. She is pressed into service to “possess” and interrogate a captured Andromedan transferee. Melody, hosted in the young and beautiful body of Yael of Dragon, must, like her progenitor Flint, find a way to defeat the Andromedan threat and save the galaxy. The mysterious Ancients are present again in the form of their artifacts and sites. The themes of Tarot and of various myths of Sphere Sol (in this case that of Perseus and Andromeda) play a big part this novel. The interSphere fleet of starships has forms analogous to the Tarot suits of Disks, Cups, Wands and Swords.

For years, Magiere and Leesil have sought a long-forgotten artifact, even though its purpose has been shrouded in mystery. All Magiere knows is that she must keep the orb from falling into the hands of a murdering Noble Dead, her half-brother Welstiel. And now, dreams of a castle locked in ice lead her south, on a journey that has become nothing less than an obsession.

Accompanying Magiere and Leesil are the sage Wynn, their canine protector Chap, and two elven assassins-turned-guardians who must fight their distrust of this sister of the dead. For forces more powerful than they are rallying around Magiere, arming her for the conflict to come. Because finding the orb may be just the beginning of the challenges that await her…

Amazon.com Review

When talking about this book you have to list the awards it's won-the Hugo, the Tiptree, the Lambda, the Locus, a Nebula nomination-after that you can skip the effusive praise from the New York Times and get to the heart of things: This is a book about a future many don't agree with. It's set in a 22nd century dominated by Communist China and the protagonist is a gay man. These aren't the usual tropes of science fiction, and they aren't written in the usual way. But, wow, it's one heck of a story.

"A first novel this good gives every reader a chance to share in the pleasure of discovery; to my mind, Ms. McHugh's achievement recalls the best work of Delany and Robinson without being in the least derivative."-The New York Times

"It's a rare writer who produces a novel this good…I can't think of a book that offers a more lived-in future. The people are impulsive, changeable, and very real. Lovers of fine fiction, SF, and otherwise, will treasure this deeply humane book. Five stars."-Minneapolis Star-Tribune

***

It's is a pleasure to read something that's so rich…As she sets the core in rich people's mainland China, it's the finish on this work that's astonishing: language so clear and deep it seems you could put your hand in it, like water. China Mountain Zhang is a book full of ideas, beautifully illustrated…One of the most interesting and most satisfying novels out this year. – The New York Review of Science Fiction

KOBO ABE

CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

K o b o A b e

CETURTAIS LEDUS LAIKMETS Vāku zīmējis . Reinbergs.

Redaktors 0. Jansons. Māksi, redaktore Sk. Elere. Tehn. redaktore Z. Bruzgule. Korektore I. Ozola. Nodota salikšanai 1966. g. 25. jūlijā. Parakstīta iespiešanai 1966. g. 6. septembrī. Papīra formāts 70X 90'/3j. 8,875 fiz. Iespiedi.; 10,38 uzsk. iespiedi.; 9,66 izdevn. 1. Metiens 40 000 eks. Maksā 56 kap- Izdevniecība «Zinātne> Rīgā, Turgeņeva Ielā 19- Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina Ielā Nr, 137/139. Pašūt. Nr. 415. A(Jap)

«Ceturtais ledus laikmets», 1966. gada maijā žurnālā «Inostrannaja literatūra» publicēts Abe ro­māns «Sieviete smiltīs».«Svešā seja».

Abe nostājas par mieru un drau­dzību starp padomju un japāņu tautām. 1963. gadā viņš apmeklēja mūsu zemi,

CIEMOS FANTĀZIJAS ZEMĒ-Fantastisku stāstu krājums

. izdevniecība «zinātne» Rīgā 1971

ГОСТИ СТРАНЫ ФАНТАЗИИ Издательство «Зинатне» На латышском языке

Mākslinieks Gunvalds Elers

Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes 1970. gada lēmumu

PRIEKŠVĀRDS

Ieskatieties šīs grāmatas satura rādītājā. Jūs atradīsiet tajā tādus vārdus kā Džeks Londons un Edvards Morgans Forsters, O. Henrijs un Andrē Moruā, Primo Levi un Trumens Kapote. Šie rakstnieki reti kad sa­pulcējas vienuviet. Bet šis ir īpašs gadījums. Viņi satikušies Fantāzijas zemē.

Bet kur gan šī zeme atrodas?

Drosmīgajiem pētniekiem izdevās tur no­kļūt, bet viņiem nebija viegli nospraust tās robežas un dot pilnīgu aprakstu. Viens no­vads atšķīrās no otra, klimats bija nepastā­vīgs, bet aborigēni — cilvēki ar dīvainībām. Uz ceļinieka jautājumu par kaimiņu ciema iedzīvotājiem viņi, ar izbrīnu lūkodamies svešiniekā, atbildēja, ka neviena cita ciema vairs neesot, bet aiz nomales žogiem sāko­ties kosmosa tāles. Un tomēr, lai cik grūti bija pastāstīt par šo zemi, retajam radās šaubas, ka tā pastāv. Ļoti daudzi taču bija to apmeklējuši, atstājuši atmiņas par sevi, bet dažs tajā pat tā iedzīvojies, ka jutās ne slik­tāk kā mājās.

To nav grūti izskaidrot. Klimata un aina­vas daudzveidība, kas raksturīga šai zemei, dod iespēju gandrīz vai katram izvēlēties sev piemērotu novadu. Tie, ar kuriem mēs tiekamies šajā krājumā, maz līdzinās cits citam gan kā fantasti, gan kā nefantastisku daiļdarbu autori. Protams, katrs te parādās neparastā izskatā, bet mums nav grūti atce­rēties, ka to pašu cilvēku esam redzējuši agrāk — tikai citā tērpā. Reizēm mūsu priekšā ir spoguļattēls, bet arī tad nav grūti saprast, kas stāv spoguļa priekšā. Pat burvju valstībā pārtapt par citu būtni nav viegli. Bet varbūt daži nemaz netiecas pārtapt? Viņi ierodas Fantāzijas zemē ne jau tālab, lai at­raisītos no sevis, — viņiem ir cits mērķis. Viņi cenšas šajā zemē pilnīgāk atklāt paši sevi, atrast vēl vienu sava talanta šķautni.

Pēdējos desmit gados šīs zemes pievilkša­nas spēks ir tā pieaudzis, ka jāsāk domāt, vai te nav vēl kāds visiem kopīgs iemesls.

Jā. Ir. To sauc — Divdesmitais Gadsimts.

Fantastika pavada visus lielos pavērsienus cilvēces vēsturē. Fantastikas caurausta bija Renesanse. Lielu godu tai parādīja racionāli domājošā Apgaismība. Priekšstats par fan­tastisko katram no šiem laikmetiem bija savs, bet neviens no tiem nav iedomājams bez fantastiskiem daiļdarbiem, kurus tie at­stājuši mums, — bez «Gargantijas un Pan- tagriela», «Gulivera ceļojumiem» un «Mik- romegasa».

Fantastika vienmēr rosīgi piedalījusies reālās pasaules pārveidošanā. Un, protams, savā skaidrojumā. «Ceļojums uz Liliputiju» krietni palīdzēja Svifta laikabiedriem izprast galma intrigu būtību, valsts vadības mehā­nismu un partiju ķildu jēgu, bet «Ceļojums uz Laputu» — izprast, kam kalpos zinātnes sasniegumi, ja tos izmantos privileģētās šķi­ras: lidojošā sala noder ļaužu iebiedēšanai un nodokļu izspiešanai, bet, kas attiecas uz tās iedzīvotājiem, «augšējiem sabiedrības slāņiem» (šoreiz vārda tiešā nozīmē), tad viņi gan ir muļķi, taču savu labumu neaiz­mirst!

Bet jābrīnās, lūk, par ko: fantastika bija, bet fantastu nebija! Ne Rablē, ne Svifts, ne Voltērs nebija fantastikas autori. Nosaukt viņus par tādiem var tikai tālab, lai uz­svērtu, cik milzīgs ir viņu ieguldījums pa­saules fantastikas attīstībā. Šie rakstnieki piederēja visai literatūrai. Ja viņi rakstīja fantastiku, tad vienīgi tādēļ, ka literatūra at­radās tādā stadijā, kad bija nepieciešama fantastika. Fantastika vēl nebija izveidoju­sies par atsevišķu literatūras nozari, kas var pārdzīvot uzplaukumu un panīkumu, bet tā eksistē visu laiku, neatkarīgi no tā, vai sa­biedrībai pēc tās liela vai maza vajadzība.

Fantastikas tendence norobežoties kaut cik pilnīgi izpaudās tikai deviņpadsmitajā gadsimtā. Varenu stimulu šim procesam deva Zila Verna daiļrade. Kopš tā laika fan­tastikai ir savi autori, savi lasītāji, savas

iemīļotas tēmas. Fantastika ir kļuvusi par at­sevišķu virzienu literatūrā. Bet vai te neslē­pās zināmas briesmas? Vai fantastika neva­rēja tikt izolēta no literatūras galvenās plūs­mas?

Varēja, protams, un tas notika ne vienu reizi vien. Toties tajos gadījumos, kad pa­saules mākslinieciskās apgūšanas process lika pievērsties fantastikai, tā bija klāt kā saukta pati ar savām metodēm, ar savu ne­pārtrauktu tradīciju. Tieši šajos attīstības posmos fantastika kļuva sevišķi bagāta — tai vajadzēja sasniegt uzdevuma līmeni. Ša­jos pašos posmos arvien stiprāk tiekties pretī fantastikai sāka rakstnieki, kas īpaši tajā nestrādāja.

Tāds posms bija divdesmitais gadsimts, kas visumā labvēlīgi ietekmēja šo literatūras žanru.

Kas tam par iemeslu? Dažos vārdos grūti pateikt. Visdrīzāk mums ir darīšana nevis ar 4 vienu, bet vairākiem iemesliem, kas, savīda- mies un veidodami jaunus savienojumus, no­ved gan pie fantastikas kāpuma, gan kri­tuma. Acīmredzot mūsu gadsimtā pastāv vairāki faktori, kas zināmos apstākļos pēkšņi dod varenu stimulu fantastikas attīstībai.

Izcila nozīme te bijusi zinātnes un tehni­kas progresam. Nākotne tuvojas mums ar milzīgu ātrumu. Noskaidrot attīstības ten­dences ir arvien nepieciešamāk, lai izlemtu,

kā rīkoties pašreizējā momentā, un vienlai­kus arvien grūtāk: mūsu laikmets prasa agrāk neredzētus domu mērogus un domāša­nas intensitāti. Pasaule paveras mums nepa­rastā plašumā un mainībā. Mēģinājums izpē­tīt pat visšaurāko nākotnes iecirkni paver ceļu neskaitāmiem atrisinājuma variantiem. Mēs patlaban dzīvojam «prāta» gadsimtā, bet prasības, ko tas izvirza saprātam, ir citā­das nekā agrāk. Divdesmitais gadsimts stāv tālu no bijušā racionālisma. Tas nevis klasi­ficē, bet izzina procesus, tas nevis inventa­rizē sastingušo pasauli, bet tiecas izprast sarežģīto reālo pasauli, kur parādību robežas ir izplūdušas, kur viss pāriet viens otrā un nekas vairs nespēj apmierināt pie stabilitā­tes, nobeigtības un kārtības pieradušo cil­vēku. Pie tam vēl mūsu laikmets nav vien­kārši pārmaiņu laikmets — tas ir satrici­nājumu laikmets. Reti kādu domas ēku te izjauc pa ķieģelītim. Biežāk tā sabrūk uzreiz, pie tam dažkārt tāds liktenis piemeklē cel­tnes, kam vēl nav uzlikts jumts. Grūti stādī­ties priekšā piemērotākus apstākļus, lai grautu domāšanas stereotipus, atmestu aiz­spriedumus, padarītu cilvēka domāšanu var- būtīgu, nevis dogmatisku. Vai tā nav lieliska augsne mūsdienu fantastikai?

Maz ir tādu, kas izjutuši to tik pilnīgi un tik agri kā Herberts Velss.

Divdesmitais gadsimts nonāca pretrunā ar hronoloģiju. Tā sākums aizkavējās. Tikai pirmais pasaules karš un Lielā Oktobra revo­lūcija atšķēla pagājušo gadsimtu no mūsu gadsimta. Bet fantastikā divdesmitais gad­simts sākās jau 1895. gadā — kad parādījās Velsa «Laika mašīna». Vairāku gadu gaitā tai sekoja romānu grupa, kas noteica ne vien mūsu gadsimta fantastikai raksturīgo proble­mātiku, bet arī neskaitāmos paņēmienus, tēlus un sižetus, — «Ārsta Moro sala», «Ne­redzamais cilvēks», «Pasauļu karš», «Kad Gu­lošais mostas», «Pirmie cilvēki uz Mēness», «Dievu ēdiens».

Mūsdienu fantastikas atkarība no Velsa dažreiz izpaužas ļoti uzskatāmā formā. Drīz pēc otrā pasaules kara amerikāņu firma «Paramount» uzņēma filmu «Pasauļu karš», kas pārstaigāja daudzu valstu ekrānus. Šīs filmas darbība risinājās mūsu gadsimta 50. gados, un, protams, visa tehnika, tai skaitā arī marsiešu tehnika, bija stipri mo­dernizēta. Marsiešu pazīstamo trijkāju vietā bija parādījušies tādi kā «lidojošie šķīvīši», kas slīd ne visai augstu virs zemes (droši vien ar antigravitācijas palīdzību). Virs tiem — metāla čūskas ar plakanām galvām. Tās ir ierīces novērošanai un kaujas stara izsviešanai, sava veida dezintegratori, kas nomainījuši Velsa «siltumstara ģeneratorus». Šiem «šķīvīšiem» Zemes iedzīvotāju ieroči neko nevar padarīt, tāpat kā Velsa trijkā- jiem, bet aizsardzība tiem labāka — tiem ap­kārt plešas spēka lauks. Vārdu sakot, visos modernās fantastikas atribūtos saskatāms ģe­nētisks sakars ar Velsa izdomājumiem.

Lai cik mūsdienu fantastika atkarīga no tā, kas paveikts agrāk, tā cenšas būt «uz gad­simta līmeņa», un daudzi nefantasti, kas nostājušies uz fantastikas ceļa, labprāt iz­manto tai tipiskas tēmas un mākslinieciskos paņēmienus. Tādi piemēri viegli atrodami arī mūsu krājumā. Savdabīgs vairāku stāstu kopsavilkums ir itāļu prozista Primo Levi dramatiskā ainiņa «Dzejdaris». Stāsti par mašīnām, kas pārņēmušas kaut kādas cil­vēku funkcijas, pieskaitāmi pie mūsdienu fantastikā visizplatītākajiem. Un vai tad Ivena Hantera stāsts «Vai nenoriskēt par miljonu dolāru?» neliecina par to, ka kos­miskie ceļojumi kļuvuši par kaut ko ārkār­tīgi parastu mūsdienu fantastikā?

Pie tam atšķirība starp mūsu gadsimta četrdesmito un piecdesmito gadu fantastiem un tiem, kas strādājuši pusgadsimtu pirms viņiem, ir atklājama bez sevišķām pūlēm. Lasot Džeka Londona stāstu «Tūkstoš nāvju», mēs esam spiesti izdarīt lielu laika korek­ciju. Mūsdienu fantasts to pašu sižetu apstrā­dātu citādi — mainītos gandrīz vai visas detaļas. Džeroma K. Džeroma «mehāniskais dejotājs» (stāsts «Dejas partneris») arī vai­rāk atgādina astoņpadsmitā gadsimta androī- dus, par kuriem vēlāk tik labprāt rakstīja vācu romantiķi, nekā Karela Čapeka un Hen­rija Katnera androīdus.

Bet vai tas ir pats svarīgākais?

Divdesmitā gadsimta fantastikā nebūt nav tā pieķērusies tehnikai kā pagājušā, «Žila Verna» gadsimta fantastikā. Tā neiet garām tehnikai, taču labprātāk nevis apraksta, bet vienkārši atgādina to. Mēs taču tagad zinām: gadsimtu ritumā kļūst pilnīgāki ne tikai jau pazīstamie tehniskie līdzekļi. Nē, mainās paši principi, saskaņā ar kuriem tiek radīta tehnika. Tas, kus šodien var likties brīnums, rīt būs pierasts jēdziens. Tāpēc visprofesio­nālākais fantasts, kas nekad neatstāj savu novadu, šodien ar vienlīdz lielu patiku iz­manto kā zinātnisko hipotēzi, tā savdabīgo «brīnumainā loģiku». Ja stāsts pilns ar apa­rātiem un mašīnām, kas sen vairs netiek lie­toti, tas var likties mums vecmodīgs. Stāsts par brīnumu ir pietiekami mūsdienīgs. Inte­resanti — tehnika noveco, bet burvestība nenoveco.

Jā, tehnika vairs nepretendē uz prioritāti. Tā piedāvā savu palīdzību, lai radītu kādu filozofiskā un sociālā ziņā interesantu konfliktu. Tehnika lēnprātīgi paiet sāņus, kad izdevīgāk iztikt bez tās.

Ar katru desmitgadi vairāk fantastika inte­resējas par cilvēku. Tā vairs nav statiste dzī­ves drāmā, tā kļūst par protagonisti. Aptu- venība raksturu izzīmējumā, kas agrāk pie­mita plašiem fantastiskās literatūras nova­diem, pamazām aiziet pagātnē. Nudien, vai tad»ir loģiski, nosakot cilvēka vietu mašīnu pasaulē — bet tā taču ir viena no galvena­jām mūsdienu fantastikas tēmām! —, aiz­mirst pašu cilvēku?

Protams, fantastikai ir savi cilvēka izpē­tes paņēmieni, tāpat kā ir savi pasaules iz­pētes paņēmieni. Tā aizved cilvēku nepa­rastā pasaulē. Reizēm šī pasaule ir drūma, reizēm pārgalvīgi līksma. Ņemsim kaut vai O. Henrija stāstu, kurā darbojas mehāniska korķa kāja un zvērs tvomatvičs, kaut kas vidējs starp zaķi, žurku un vāveri! Šī pa­saule reizēm ir tradicionāli teiksmaina un neiedomājami moderna, nopulēta, attīrīta no visiem «pagātnes atkritumiem». Bet šī pa­saule mūždien ir neparasta. Tajā arī cilvē­kam ir jāatklājas no negaidītas puses.

Šajā apstāklī, jādomā, arī ir viens no sva­rīgākajiem iemesliem, kādēļ mūsdienu ne- fantasti tik bieži pievēršas fantastikai. Lai aprakstītu mūsdienu cilvēku bez apsegiem, viņš jānostāda patiešām neparastā situā­cijā — viņš taču jau izstrādājis ierastas reakcijas visām statistiski iespējamām ikdie­nas situācijām. Bet kurai citai literatūrai, ja ne fantastikai, piemīt lielāka spēja radīt ne­parastas situācijas, veidot starp cilvēkiem negaidītas attiecības?

Tomēr tas nav visapbrīnojamākais. Vēl var iedomāties fantastu, kas ierīko lamatas varonim, lai tas pārsteigts nodotu sevi un atklātu savas līdz šim rūpīgi slēptās ļaunda­rības un netikumus. Bet nē! Fantastika bieži vien daudz nopūlas, lai piespiestu cilvēku at­klāt vislabāko, kas viņā ir. Dzīves reala situācija, kad cilvēki tiecas cits citam pretī un zina, ka vismazākā dvēseles kustība at­balsosies otrā, mūsdienu Rietumeiropas vai amerikāņu rakstniekam šķiet tik neticama, ka ticamības labad viņš spiests aicināt talkā fantastiku.

Arī tam sākums meklējams Velsa daiļradē. Kāda viņa stāsta («Durvis sienā») varonis, būdams mazs puisēns, nonāk brīnumainā dārzā, kur milzu panteri glaužas klāt cilvē­kiem, kur ir skaistas pļaviņas, celtnes, sta­tujas, cilvēki ar skaistām, labsirdīgām sejām. Viņš vēl daudzreiz iet garām šīm durvīm — kā uzticīgs skolēns, students, politiskais dar­binieks —, bet tagad viņam nekad nav laika. Pašreizējā nemierpilnā dzīve viņam lie­kas vienīgā reālā, pasaule aiz sienas, lai kā tā vilinātu, — sapnis nomodā, miglainas bēr­nības atmiņas. Bet varbūt šī patieso cilvē­cisko vērtību pasaule un nevis nogurdinošā, nivelējošā ikdienība arī ir īstā realitāte, no­slēgumā jautāja Velss.

Tā par pasauli spriež arī Džons Bointons Prīstlijs, kura nelielo stāstu «Viņā Pusē» jūs atradīsiet šajā krājumā. Prīstlija pievēršanās fantastikai diezin vai kādu izbrīnīs. Viņš bieži ir tuvojies tās robežām un ne vienreiz vien šķērsojis tās. Jau Prīstlija pirmā romāna «Labie biedri» varoņi sava autora personā atrada patiešām labu un vēlīgu biedru. Sā­kumā viņiem bija grūti, tas taisnība, it kā viņi būtu pārvietoti uz kaut kādu piepildītu vēlmju burvju pasauli. Kritika atzīmēja dažu romāna situāciju nereālumu. Vēlāk Prīstlijs centās izvairīties no nereālām situācijām — viņš deva priekšroku fantastiskām situāci­jām. Jāsaka, ne vienmēr to uzdevums bija atklāt labāko cilvēkā. Prīstlijs ne vienreiz vien uzstājies satīriķa lomā. Tā bija kaut kur uz reāluma robežas stāvošajā lugā «Viņš ir atnācis». Tā bija otrā viņa lugā «Laiks un Konveju ģimene», kur darbības vidū notika «pārbīde laikā», varoņi aizgāja par daudziem gadiem uz priekšu, ielūkojās savā skumjajā nākotnē, bet pēc tam atgriezās atpakaļ ar dziļi dziļi dvēselē iemājojušu sajūtu, ka viss nav, kā vajag. Bet «Viņā Pusē» Prīstlijs it kā no jauna apmeklē sava pirmā romāna pa­sauli. Tikai šoreiz šī pasaule ir fantastiska. Ir jāieiet pa burvju durvīm, lai ieraudzītu cilvēkus tādus, kādiem viņiem jābūt — un kādi viņi spēj kļūt. Varonis ieraudzīja aiz burvju sienas tos pašus cilvēkus, kas staigā pa ielām. Ar dažiem viņš jau ir ticies, ar ci­tiem paredzams drīz tikties. Bet viņi ir kļu­vuši paši par sevi, līdz galam atklājušies tikai tur, kur viņus nekas nesastindzina. Burvju valstībā viņi, ja vēlaties, ir reālāki nekā īstenībā.

Andrē Moruā (fragments no viņa fantas­tiskā romāna «Domu lasāmā mašīna» ievie­tots šajā krājumā) arī ķeras pie fantastikas, lai atrisinātu «cilvēkpētniecības» problēmu. Runa ir par cilvēka psiholoģijas sarežģītību un par to, ka cilvēks katru minūti, katru sekundi rada pats savu individualitāti, vienu pieņemot, otru noliedzot no nepārtrauktās tieksmju, domu un asociāciju straumes, kas drāžas viņa smadzenēs. Būtībā cilvēks izvē­las sev individualitāti no daudzām «varbūtī- gām» individualitātēm, toties ir atbildīgs par savu izvēli.

Starp citu, nav obligāti ņemt palīgā apbrī­nojamus aparātus. Nav obligāti arī stāstīt par brīnumainām pārvērtībām un fantastis­kām .būtnēm. Radīt neparastu atmosfēru, kurā cilvēks atklājas no negaidītas puses, dažreiz izdodas vienkāršāk — mazliet tikai pabīdot situāciju uz fantastikas pusi. Vēl vairāk — pats situācijas fantastiskums var būt šķietams, tā var tikai likties tāda varo­nim. Tā ir ar pazīstamā mūsdienu amerikāņu rakstnieka Trumena Kapotes ārkārtīgi smal­kajiem stāstiem. Briesmīgais sapņu uzpircējs no stāsta «Ļaunais Gars» visdrīzāk ir parasts psihologs, kas ar tik oriģinālu paņēmienu vāc materiālu kādam darbam. Taču beztiesī­gajiem, kas pārdod viņam savu sapņu ap­rakstus, viņš ir baismīgs radījums. Viņš taču atņem tiem vienīgo, kas vēl palicis, — sapņus. Bet izstāstīts sapnis pie tevis vairs neatgriezīsies. Sapni nevar atdabūt ne par kādu naudu …

Vēl tuvāks īstenībai ir Trumena Kapotes stāsts «Sudraba krūze». Tas lasāms kā līdzība par cilvēka vēlēšanās spēku un pieļauj jeb­kuru tulkojumu — gan fantastisku, gan reālu. Bet pats stāstītājs un aprakstītās pil­sētas iedzīvotāji nekad nebūs mierā ar reālu skaidrojumu. Tas viņiem šķitīs nejēdzīgi plakans. Šis notikums taču kļuvis par vie­tējo leģendu. Un stāsta to tālab, lai ļaudis zinātu: kad cilvēks no visas sirds grib palīdzēt otram, viņš veic neiespējamo. Teikt, ka puisēns vienkārši izskaitījis krūzē sa­bērto naudu, nozīmē pārvilkt leģendai pāri svītru.

Cilvēks aizvien vairāk saista mūsdienu fantastus. Mēs redzam, ka arī fantastikā ienākušie nefantasti meklē šajā literatūras novadā jaunas iespējas atklāt cilvēka rak­sturu, jaunas pieejas cilvēkam kā sociālai būtnei.

Bet vai tas nozīmē, ka jautājums par visas cilvēces likteni neinteresē rakstniekus, kas strādā fantastikā tikai no gadījuma uz gadī­jumu? Vai tiešām mūsu laika galvenās pro­blēmas palikušas ārpus literatūras redzes lauka un kļuvušas par fantastu privilēģiju? Protams, nē. Šodien visa īsteni modernā lite­ratūra cenšas no vienas vai otras puses tu­voties mūsu laikmeta kardinālajiem jautāju­miem. Tomēr dažkārt tieši fantastika sāk pirmā risināt šos jautājumus, izvirza tos ļoti noteikti, vērienīgi, drosmīgi. Un vispirms svarīgāko no tiem — jautājumu par pro­gresu.

Cik sarežģīts izrādījās progresa idejas lik­tenis! Tai bija ļoti grūti izveidoties cilvēces apziņā. Būtībā tas notika tikai Apgaismības laikmetā, astoņpadsmitajā gadsimtā. Bet deviņpadsmitajā gadsimtā izskanēja doma, ka materiālais progress buržuāziskajā sa­biedrībā var ne vien aizsteigties priekšā garīgajam, bet arī traucēt to, novest pie garīgā regresa un tādējādi pazudināt cilvēci.

Pavisam jauna šī doma nebija. Ar savām saknēm tā ietiecās astoņpadsmitajā gad­simtā, kad Žans Žaks Ruso uzstājās pret civilizāciju, kas nav atnesusi cilvēkam laimi, bet, gluži otrādi, izrādījusies daudzu tās ne­tikumu iemesls. Taču divi tālākie buržuāzis­kās civilizācijas attīstības gadsimti ne vien neapgāza šo domu, bet gan arī sagādāja tai jaunus piekritējus. Mašīnu sāka uzskatīt par cilvēka ienaidnieku. Tādu to iedomājās Anglijas tautas masas, kas bija pārdzīvoju­šas pirmās rūpniecības revolūcijas nedienas un ciešanas, tādā nepievilcīgā lomā mašīna iekļuva daudzos literāros darbos. Tajos ne vienmēr tieši bija parādīta mašīnu pazudi­nātā pasaule. Biežāk tika runāts par to, cik skaista būtu pasaule bez mašīnām, bet ma­šīna tika rādīta kā ienaidnieks — briesmīgs, bet laikus atminēts un malā atstumts.

Angļu rakstnieka Semjuela Batlera ro­māna «Erevona» (1872) varonis nonāk svešā

zemē, kur visi cilvēki ir laimīgi un noska­ņoti cits pret citu labvēlīgi. Bet izrādās, ka viņš šajā ziņā ir bēdīgs izņēmums: lai gan, no viņa viedokļa raugoties, viņš nav nekā noziedzies, varoni apcietina. Noskaidrojas, ka viņš tomēr pārkāpis zemes likumus. Ere- vonā stingri jo stingri aizliegtas visas mašī­nas, bet viņam bijis pulkstenis. Vēlāk varo­nis uzzina, kāpēc Erevonā pieņemts tāds likums. Vairākus simtus gadu pirms viņa ierašanās šajā zemē turienes zinātnieki pie­rādījuši, ka, ja laikus neiznīcina mašīnas, tās pakļauj cilvēkus, un erevonieši ņēmuši vērā viņu brīdinājumu.

«Erevona» nebija vienīgais tāda veida darbs. Pēc astoņpadsmit gadiem iznāca cita angļu rakstnieka, Viljama Morisa, utopiskais romāns «Vēstis no nekurienes», kura varoņi dzīvoja laimīgā pasaulē, kur plauka amat­niecība, bet mašīnas nebija sevišķā godā.

Mūsu krājumā šo fantastikas virzienu pār­stāv stāsts «Mašīna apstājas». Rakstniekam, kas iekarojis lielu popularitāti Anglijā, tas ir viens no pirmajiem stāstiem, bet varbūt tieši tas atnesis viņam slavu. Stāsts uzrak­stīts 1911. gadā, kad Forsteram bija div­desmit divi gadi. Pagāja ne vairāk kā desmit gadi, un izrādījās, ka Forsters ir vesela vir­ziena dibinātājs mūsdienu fantastikā.

Protams, tie, kas literatūrā kaut ko aizsāk, paši kādam seko. Tas attiecas arī uz Forsteru. Viņa stāsts, kā viegli varēja saprast, uzrakstits ļoti senas tradīcijas garā, un Forsters pats vēlāk runāja par savu atkarību no Bat- lera «Erevonas». Batlera romānu viņš vēr­tēja augstāk par «Gulivera ceļojumiem». Bet Forstera stāsts iezīmē svarīgu pagrie­ziena punktu šīs tradīcijas attīstībā.

«Laimīgā pasaule bez mašīnām», ko tā pa­tika attēlot citu pretmašīnu utopiju auto­riem, palika Forstera stāsta perifērijā. Mēs pavisam nejauši uzzinām, ka kaut kur zemes virsū dzīvo cilvēki, kas elpo parasto gaisu, iztiek bez visuresošās Mašīnas pakalpoju­miem un spēj izjust interesi un līdzcietību pret savu tuvāko, pat steigties viņam palīgā. Visa autora uzmanība pievērsta tiem, kas atrodas Mašīnas varā. Šo Mašīnas valstību Forsters zīmē ar apbrīnojamu māksliniecisku vērīgumu — uz viņa stāsta balstījušies ne mazums rakstnieku, kas strādājuši jau pēc pirmā un otrā pasaules kara. Aiz atsevišķām frāzēm, viegli ieskicētām situācijām un ga­rām ejot izmestiem mājieniem mēs uzmi­nam nākamos Hakslija, Bredberija, Voneguta un citu autoru sižetus; viņi rakstīja par pret­runīgo buržuāzijas progresu, kura sasnieg­šana zināmos apstākļos var vērsties pret cilvēkiem.

Forsters neatlaidīgi uzsver, ka cilvēki, kas kļuvuši atkarīgi no Mašīnas, ir deģenerēju­šies ne vien fiziski, bet arī garīgi. Viņi ir unificējušies, kļuvuši līdzīgi cits citam. Ja viņi ar kaut ko vēl atšķiras cits no cita, tad nezaudē cerību, ka drīz šīs atšķirības izzu­dīs, parādīsies «paaudze, kas pratīs pilnīgi atbrīvoties no faktiem, no personīgajiem iespaidiem, paaudze, kurai nebūs savas sejas, no individuālo iezīmju nastas dievišķi brīva paaudze». Viņiem nav nekādu rūpju, bet tajā pašā laikā arī iespaidu. Cilvēkiem nekas vairs nav vajadzīgs, viņi ir pazaudējuši ko­pīgo mērķi. Viņi dzīvo pilnīgi vienādos apstākļos un paši ir pilnīgi vienādi. Tomēr šī absolūtā vienveidība nebūt neveicina cilvē­ces apvienošanos. Gluži otrādi, tā noved pie tās galīga sairuma.

Te katrs dzīvo par sevi. Te var gadiem ilgi nesatikt citus un nejust pēc tā ne ma­zāko vajadzību. Ja kaut kas šos cilvēkus tīri formāli arī apvieno, tad ne jau viņos vēl gruzdošās cilvēcisko jūtu paliekas, bet Ma­šīna — attiecībā pret viņiem ārējs spēks, kas nosaka viņu eksistences apstākļus.

Ir sairusi ne tikai sabiedrība — ir sairis viengabalainais priekšstats par pasauli. Ne­viens vairs nespēj aptvert pasauli ar vienu skatienu. Pat Mašīna — vienīgā šiem cilvē­kiem pieejamā pasaules daļa — jau šķiet kaut kas mistisks. Tā ir pārlieku sarežģīta apslinkušajam saprātam. To nav iespējams uztvert kā kaut ko nedalāmu. Un zinātnes vietā stājas ticība. Atsevišķām Mašīnas da­ļām lūdz, lai tās aizstāv pret mistisko veselo.

Forstera stāsts ir ne tikai brīdinājums par draudošajām briesmām. Tā ir arī satīra par egoistisko, izjukušo un vienlaikus garīgi unificēto buržuāzisko vidi, ko rakstnieks re­dzējis pats savām acīm. Arī visi turpmākie šāda veida darbi apvieno brīdinājumu ar satīru. Šajā ziņā Forsters izrādījies savdabīgs pareģis, kas, dabiski, iekļuvis strupceļā: viņš taču nespēj izkļūt no sabiedrības, kuru viņš tēlo.

Lai nu kā, bet Forsters un viņa sekotāji palīdz pārskatīt mums nepieņemamos nākot­nes variantus. Bet tas ir svarīgi. Svarīgi ir iemācīties šodien ieklausīties nākotnē. Vai tajā neslēpjas briesmas, līdzīgas tām, kādas rāda Forsters? Ir jāprot ieklausīties visās nā­kotnes balsīs. Bet nedrīkst ļaut, lai saldās balsis iemidzina, bet skarbās — biedē. Ir jāklausās, lai zinātu patiesību.

Nē, uz Fantāzijas zemi šodien nebrauc no­sist laiku. Tā šim nolūkam maz piemērota. Nav viegli atrast tajā stūrīti, kur aizmirsī­sies īstā dzīve. Ēnas, kas tur sastājas tev apkārt, dažreiz ir tumšas un dīvainas, bet priekšmeti, kas tās met, pilnīgi reāli. Ja ēnas ir biezas, tad vispirms tāpēc, ka gais­mas avoti ir spilgti. Zem šīs zemes versmai­najām debesīm iedegas karsti strīdi par cil­vēku, sabiedrību un pasauli. Šo zemi taču apspīd Saprāts.

Te neierodas aizmirst īstenību. Te ierodas izprast to.

J. Kagarjickis

DŽEIMS VAITS

CIETUMA PLANĒTA

No vācu valodas tulkojis MODRIS SENBERGS

RĪGA 1991

Mākslinieks M. Adumans

Naidīgs sargkuģis nenoguris uzmana planētu, ko nepielūdzams ienaidnieks pārvērtis par ieslodzījuma vietu vairāk nekā pusmiljonam cilvēku no gūsta saņemtajām Zemes kosmiskā karaspēka daļām.

Tā dēvētie «tārpi», kuri jau vairāk nekā simt gadus turpina karu ar cil­vēci, uzskata, ka izlaušanās no planētas ir un paliks tikai nereāls sapnis — un liela daļa gustekņu laika gaitā ar to samierinājušies. Un tieši tad kopā ar jaunu sagūstīto zemiešu grupu uz planētas tiek nogādāts sektora maršals Varrens, kurš galu galā izšķiras īstenot šķietami nepiepildāmu bēgšanas piānu . ..

Līdzīgi slavenajam fantastam Herbertam Velsam rakstnieks Džeimss Vaits fantastiskajā piedzīvojumu romānā iesaka cilvēcei nelolot ilūzijas par to, ka reizē ar savstarpējo karu izbeigšanos izzudīs arī visas cilvēkus apdraudošās iznīcības briesmas — jo nāve noteikti uzglūnēs arī no izplatījuma.

V.ŽURAVĻOVA

CILVĒKS, KAS RADĪJA ATLANTĪDU

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGĀ 1965

«Cilvēks, kas radīja Atlantīdu» ir fantastisku stāstu krājums. Lasītājs šajā krājumā uzzinās par nākamības cilvēkiem, kuriem pakļaujas vulkāni, uzzinās par lidojumiem uz tālām, noslēpumainām planētām, par domu pārraidīšanu attālumā un vēl daudz ko citu neparastu.

Tulkojusi Ilga Kalnciema Vāku, titulu un priekšlapas zīmējusi V. Brence L. Birjukova zīmējumi

CILVĒKS- AMFĪBIJA

ALEKSANDRS BELAJEVS

ALEKSANDRS BELAJEVS (1884—1W2)

Aleksandrs Beļajevs — pirmais padomju rakstnieks, kas veltījis visu savu radošo enerģiju darbam zinātnis­kās fantastikas žanrā. Viņa grāmatas ar pilnam tiesī­bām ieņem cienījamu vietu šo sacerējumu klāstā.

Autora interešu loks |oti plašs; viņa stāstos un ro­mānos apskatītas daudzas tēmas — bioloģija, medi­cīna, fizika, raķešu tehnika un radiotehnika, starppla­nētu ce|ojumi utt. Viņš popularizējis problēmas, kas saistās ar zinātnes un tehnikas attīstības perspektīvām, turklāt veicis to ar mākslas darbu palidzlbu, kuros spilgts sižets, aizraujoša intriga, teicama materiāla pārzināšana. Ne velti pazīstamais krievu zinātnieks Ciolkovskis savā priekšvārdā Belajeva romānam «Lē­ciens tukšumā» raksta: «No visiem man pazīstamiem sacerējumiem, vienalga, oriģināldarbie,n vai tulkoju­miem, Belajeva romāns ir visaizraujošākais, saturīgākais un zinātniskākais.»

Aleksandrs Romanovičs Belajevs dzimis 1881. gadā Smoļenskā. Zēns jau bērnībā bijis apveltīts ar spilgtu iztēli, daudz lasījis, sapņojis par lidojumiem bez spār­niem un citiem «šolaiku cilvēkam veicamiem darbiem», kā pats izteicies. Lai veiktu šos darbus, viņš visādi vin­grinājies, starp citu, lēkt no jumta, bet reiz šis vingri­nājums beidzies nelaimīgi — zēns sadragajis mugur­kaulu. Ievainojums gan apārstēts, taču 1916. gadā viņš saslimis ar mugurkaula tuberkulozi, trīs gadus nogulē­jis iegipsēts un tikai 1922. gadā varējis atstāt gultu, tomēr slimības lēkmes vajājušas viņu visu mūžu.

Apdāvinātais jauneklis studējis jurisprudenci un reizē mācījies konservatorijā. Apstākļi bijuši grūti, un viņš pelnījies, zīmēdams dekorācijas, spēlēdams orķestrī un rakstidams avīzes, strādājis ari par audzinātāju bērnu namā, par vecāko inspektoru milicijā, vēlāk par juriskonsultu. Ar rakstniecību sācis profesionāli nodar­boties 1925. gadā, kad žurnāli «BoKpyr caera» un «Bce- MHpHbifi cieaonbm» sāka iespiest viņa romānus, kas tūliņ piesaistīja lasītāju uzmanību. Kad pēdējais žurnāls iz­darīja aptauju, lai noskaidrotu, kāds bijis iabakais daiļliteratūras darbs, kas togad iespiests žurnālā, tad lasītāji vienbalsīgi nosauca Belajeva «Cilvēku-amfibiju».

Beļajeva darbi ir meklējumu romantikas apdvesti, tie cildina cilvēka prātu un radošās iespējas. Autors prot izvirzīt interesantas problēmas, droši, plašos vil­cienos tēlot zinātnes nākamos sasniegumus. Vesela grupa viņa sacerējumu intriģējoša forma popularizē atsevišķas zinātniskas teorijas un dabas likumus. Pa­rasti stāstu pamatā kāda fantastiska hipotēze: kas no­tiktu, ja pēkšņi nebūtu vairs Zemes pievilkšanas spēka, ja spēji samazinātos gaismas izplatīšanās ātrums, ja izmirtu visas baktērijas? Stāstā «Mūžiga maize» au­tors. balstidamies uz mikrobioloģijas datiem, ielūkojas nākotnē: viņa varonis izaudzē tādu baktēriju kultūru, kas spējīga pārtikt no atmosfēras slāpekļa un pati var noderet par uzturvielu cilvēkiem. Stāstā «Starp dzīvību un nāvi» rakstnieks popularizē krievu zinātnieka Bahmetjeva pētītās anabiozes problēmas. Pakāpeniski at­vēsinot dzīvus organismus, iestājas sacerējuma virs­raksta minētais stāvoklis. Temperatūru paaugstinot, organismu dzīvības funkcijas atjaunojas. Belajeva stāstā tas notiek pēc vairākiem gadu desmitiem, un šeit anabioze palīdz cilvēkiem uzveikt laika varu.

Belajevs sarakstījis pāri par 50 romānu un stāstu. Seit iespējams minēt tikai dažus no ievērojamākajiem. Romāns «Profesora Dauela galva» iznāca 1926. gadā, un ar šo romānu, tāpat kā ar dažu labu citu. rakstnieks aizsteidzās dzīvei priekšā. Romānā noziedznieks Kerns atdzīvina nesen miruša profesora galvu un liek tai strā­dāt viņa labā. Praktiski pirmie mēģinājumi atdzīvināt atsevišķus, no ķermeņa atdalītus orgānus notika I^e- ņingradā 1928. gadā. un vēl tagad šī problēma nodar­bina daudzu zinātnieku prātus.

Romānā «Pasaules valdnieks» autors runā par do­mas pārraidīšanu neierobežotos attālumos, par sakariem bez vadiem un radio starpniecības. Romāns «Brīnumacs» veltīts televīzijas problēmai okeāna dzelmēs, «Gaisa pārdevējs» skar jautājumu par gaisa okeāna krājumu izmantošanu. Stāstā «Zvaigzne KEC» ir iedzī­vinātas Ciolkovska idejas par Zemes mākslīgo pa­vadoni. Raķete — Zemes pavadonis — kļūst par izmēģi­nājumu laboratoriju kosmosā un starpplanētu kuģu bāzi. Romāna «Ariels» autors pievērsies saviem bērnī­bas sapuiem par lidojošo cilvēku, stāstu sērija par pro­fesora Vāgnerā izgudrojumiem galvenokārt risina me­dicīnas problēmas.

Sai grāmatā ievietoti divi Beļajeva sacerējumi «Cilvēks-amfībija» un «Pazaudētā seja». Pirmais romāns stāsta par indiāņu jaunekli Ihtiandru, kuram hirurgs Salvators ar veiksmīgu operāciju piešķīris spēju dzīvot ari zem ūdens. Radot šadu būtni. Salvators sapņojis par jaunu cilvēku, kas būs spējīgs apgūt neaptveramos ūdens klajus ar to neizsmeļamajiem uztura un izejvielu krājumiem. Kaut gan mēs zinām, ka okeāna dzīļu ieka­rošana noritēs citā veidā, tomēr pats romāns ar varoņa traģisko likteni, ko tam negribot sagādājusi doktora Salvatora fantastiskā iecere, sarežģitā intriga, spilgtie tēli un dienvidu krāšņās vides attēlojums aizrauj lasītāju, turklāt literārā ziņā tas ir viens no Beļajeva labākajiem darbiem.

Otra romāna pamatā problēma, kas skar endokrinoloģiju — zinātni, Kura pēta iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbību. Preparāti, ko izgudrojis padomju ārsts Sorokins. iedarbojoties uz šiem dziedzeriem, spej pārmainīt cilvēka ārieni, augumu, sejas krāsu utt. Kinoaktieris Presto Iemantojis slavu ar savu ķēmīgo izskatu, kas liek skatītājiem smieties, vienalga, vai tie to grib vai ne. Presto grib k|ūt par normāla izskata cilvēku, lai varētu piepildīt seno sapni un lēlot traģiskas lomas, taču reizē ar kroplīgo ārieni pazaudē visu — vārdu, slavu, bagātību, un viņam jāiztur neatlaidīga cīņa par tiesibām uz darbu. Romāna daudz humora, un reizē tas atmasko kapitālis­tisko sabiedrību, kurā valda kails aprēķins un ciniskums.

Latviskā tulkojumā Belajeva darbi parādās pirmo reizi, tāpēc gaidām, ka latviešu lasītājs gus no rakst­nieka daudz jaunu, vērtīgu atziņu.

Beļajeva sacerējumos mums sevišķi tuva autora ti­cība cilvēka prata neierobežotajām spējām, romantikas apdvestais aicinājums atklāt visuma noslēpumus, zināt aizvien vairāk, sniegties aizvien tālāk. Sis cilvēks, kuru smaga slimība bieži saistīja pie gultas, tiešām realizējis savu bērnības sapni, jo viņa gars spējis veikt tālus li­dojumus. Viņš ir padomju zinātniskās fantastikas pa­matlicējs. viens no tās izcilākajiem pārstāvjiem. Viņa darbos ir ari spēcīgi uzsvērts sociālais moments — asa tās pasaules kritika, kur kapitāla kundzība neļauj zi­nātniekiem strādāt tautas labā.

Daļa no tā kas kalpoja par pamatu Beļajeva zināt­niski fantastiskajiem stāstiem un romāniem, ir jau reali­zēta. dala vēl gaida savu piepildījumu. Pavisam īss laika sprīdis šķir mūs no tās dienas, kad palaidām pirmo mākslīgo Zemes pavadoni, un varbūt jau vistuvā­kajā nākotnē gaidāms ceļojums uz Mēnesi. Tāpēc jo lielāks gods rakstniekam, kurš jau sen pirms atomener­ģijas, reaktīvās aviācijas un starpplanētu ceļojumu laik­meta pratis spilgtos daiļdarbos iedzīvināt to, kas zināt­nei vēl nebija tapis pat par meklējumu.

Visi Beļajeva darbi nav vienlīdz vērtīgi, starp tiem sastopami ari vājāki. Dažkārt padomju cilvēku tēli nav tik vispusīgi paradīti kā pretējās puses pārstāvji, dažkārt kinomatografiski straujā darbība nāk par ļaunu sižeta attīstībai, tomēr līelum lielais stāstu un romānu vairums neapstrīdami ietilpst padomju zinātniskās fan­tastikas zelta fondā.

Tulkotāja

CIVILIZĀCIJAS SKATLOGS

ZINĀTNISKI FANTASTISKU STĀSTU KRĀJUMS

IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» SIGA 1977

ФАНТАСТИЧЕСКИЕ ИЗОБРЕТЕНИЯ Издательство «Мир». Москва 1971

ПРАКТИЧНОЕ ИЗОБРЕТЕНИЕ Издательство «Мир». Москва 1974 Клиффорд Саймак ПРЕЛЕСТЬ

Издательство «Мир». Москва 1967

ЦИВИЛИЗАЦИЯ НАПОКАЗ

Сборник научно-фантастических рассказов

Серия «В мире фантастики»

Издательство «Зинатне». Рига 1977

На латышском языке

Перевод с русского

Составитель и автор послесловия И. ЛИВШИЦ Художник А. ГАЛЕВИУС

Tulkojums no krievu valodas Sastādītājs un pēcvārda autors I. LIVSICS Mākslinieks A. GALEVIUSS

Izdots saskaņā ar Latvijas PSR

Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu

© Tulkojums latviešu valodā, pēcvārds Izdevniecība «Zinātne»,

Verns Žils

Ceļojums uz Zemes centru.

Jules Verne

VOYAGE AU CENTRE DE LA TERRE

No franču vai. tulk. S. Jaunarāja.

Māksi. J. Jaunarājs. R., Alberts XII, 1996, 256 lpp.

Mākslinieks Jānis Jaunarajs Riū ilustrācijas

ISBN 9984-557-34-0 © Apgāds "Alberts XII", 1996

© S. Jaunarāja,

tulkojums no franču valodas, 1996 © J. Jaunarajs,

mākslinieciskais noformējums, 1996

Parakstīts iespiešanai 1 1.09.96. Reģistrācijas apliecība Nr. 000322145. Formāts 84x108/32. Apgāds "Alberts XII", LV-1010, Rīgā, Alberta ielā 12. Iespiests Rīgas Paraugtipogrāfijā, LV-1004, Rīgā, Vienības gatvē 1 1.

Franču rakstnieks, zinātniskās fantastikas literatūras aizsācējs Zils Verns (1828-1905) ir visvairāk tulkotais autors pasaules literatūrā. Ari latviski izdoti daudzi šī iecienītā autora darbi, kuriem tagad pievienojas arī "Ceļojuma uz Zemes centru" (1864) jaunizdevums.

acu priekšā piepeši mainījās klinšu siluets; tās pavērās kā priekškars. Ieraudzīju krastā atvāžamies neizmērojamu bezdibeni. Jūra kā apreibusi pacēlās līdzīgi vienam vienīgam vilnim, uz kura muguras plosts saslējās pilnīgi perpendikulāri. Mēs visi trīs apgāzāmies. Vienā mirklī gaisma apdzisa un iestājās vis­dziļākā tumsa. Pēc tam jutu, ka zem mums vairs nav stingra pamata - nevis kājām, bet plostam. Šķita, ka tas stāvus gāžas lejup. Gribēju kaut ko sacīt tēvocim, bet viļņu rēkoņā nevarēja sadzirdēt ne vārda…

LEONIDAS BARLETA,

argentīniešu rakstnieks

CILVĒKS, KAS BAROJA SAVU ĒNU

Pour Joseph Schwartz, la chose arriva à l’instant où il avait un pied en l’air. Il se trouvait dans la ban­lieue de Chicago et s’apprêtait à enjamber une poupée de chiffon. Lorsqu’il reposa le pied, après avoir éprouvé une fugitive impression de vertige, sa chaussure s’enfonça dans l’herbe. Il était alors dans une forêt.

Ce qu’ignorait Joseph Schwartz, c’est qu’il ne s’était pas déplacé dans l’espace, mais qu’il avait effec­tué un immense bond dans le temps. Désormais, la Terre n’était plus qu’une petite planète d’intérêt stratégique secondaire dans l’im­mense empire galactique dirigé de­puis Trantor.

La présence d’un homme venu du passé ne va-t-elle pas modifier les rapports de force existant entre les Terriens et la garnison de soldats impériaux ?

With Wizard’s First Rule and seven subsequent masterpieces, Terry Goodkind has thrilled readers worldwide with the unique sweep of his storytelling. Now Goodkind returns with a new novel of Richard and Kahlan, the beginning of a sequence of three novels that will bring their epic story to its culmination.

After being gravely injured in battle, Richard awakes to discover Kahlan missing. To his disbelief, no one remembers the woman he is frantically trying to find. Worse, no one believes that she really exists, or that he was ever married. Alone as never before, he must find the woman he loves more than life itself . . . if she is even still alive. If she was ever even real.

Descending into darkness, about to be overwhelmed by evil, those people still free are powerless to stop the coming dawn of a savage new world, while Richard faces the guilt of knowing that he must let it happen. Alone, he must bear the weight of a sin he dare not confess to the one person he loves . . . and has lost.

Join Richard and Kahlan in the concluding novel of one of the most remarkable and memorable journeys ever written. It started with one rule, and will end with the rule of all rules, the rule unwritten, the rule unspoken since the dawn of history.

When next the sun rises, the world will be forever changed.