Жанры книг

	Описание	Автор
	Zaginiony Legion W 46 roku p.n.e. rzymski legion pod wodzą Marka Emiliusza Scaurusa podczas zwiadu w Galii natyka się na nieprzyjacielskie oddziały Celtów kierowane przez Viridoviksa. Przywódcy wrogich wojsk postanawiają sami stoczyć pojedynek. Jednak w chwili gdy krzyżują swe identyczne, pokryte druidzkimi runami miecze, wszyscy Rzymianie po krótkim oślepieniu tajemniczą jasnością odkrywają, że znajdują się w innym świecie. Серия: Videssos (pl)	Turtledove Harry
	Zendikar: In the Teeth of Akoum	Wintermute Robert B
	Zaigojošā pasaule Zaigojošā pasaule Aleksandrs G R Ī N S IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RIGĀ 1972 Mākslinieks VIESTURS GRANTS No krievu valodas tulkojušas SOLVEIGA CEPURNIECE un MILDA PAULA Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu GRĪNS UN «GRĪNLANDE» Latviešu lasītājiem Aleksandrs Grins nav vairs jāatklāj. Ar viņa daiļradi tos iepazīstinājis krājums «Sārtās buras» (LVI, 1959), kur sakopoti stāsti un noveles, kā ari ievietots romāns «Pa viļņiem traucošā», izdevums «Zelta ķēde» (LVI, 1961), kurā bez tā paša nosaukuma romāna ir ari otrs — «Ceļš uz nekurieni», un beidzot stāsts bērniem «Akmens stabs» («Liesma», 1966). Pirmo no minētajām grāmatām ievada lieliskais K. Paustovska apcerējums «Aleksandra Grīna dzīve». Sis žilbinošais krievu vārda meistars tik spilgti attēlojis Grīna personību, ka darīt to vēlreiz pēc viņa ir ne vien grūti, bet ari lieki. Tādēļ, domājot par tiem, kas nav paspējuši iepazīties ar Paustovska rakstu (kur tie laiki, kopš 15000 eksemplāru lielais «Sārto buru» metiens nozudis no grāmatnīcu plauktiem!), tikai konspektīvi sniegsim hronoloģiskā secībā Aleksandra Grīna dzīves galvenos datus. 1880. gadā Vjatkā trimdinieka, 1863. gada poļu sacelšanās bijušā dalībnieka Stefana Griņevska (Hry- niewski) ģimenē piedzimst dēls Aleksandrs. 1889. gadā Aleksandrs iestājas vietējā reālskolā, ko pabeigt viņam neizdodas: par dzejolīti, kurā nerātnais ģimnāzists izzobojis savus audzinātājus, viņu izslēdz no skolas. 1896. gadā jaunais Griņevskis, pabeidzis pilsētas skolu, pošas uz Odesu, kurp to vilina jūra. Viņam izdodas veikt pāris reisu no Odesas uz Batumi un savā mūžā vienīgo ārzemju ceļojumu uz Aleksandr iju. 1897. gadā, palicis bez graša kabatā, Aleksandrs, braukdams «par zaķi», atgriežas Vjatkā, turklāt pēdējos 200 kilometrus spiests noiet kājām. 1898. gadā viņš no jauna dodas uz dienvidiem — šoreiz uz Baku. 1899. gadā — atkal Vjatka, 1900. gadā — Drāti. 1902. gadā — dienests cara armijā, iepazīšanās ar eseriem, dezertēšana. Pēc tam — Simbirska, Ņiž- ņijnovgoroda, Tvēra, Tambova, Jekaterinoslava, Kijeva, Sevastopole. 1903.—1905. gadā — cietums, pirmie stāsti, kas nav saglabājušies. Revolūcijas uzplūdi atbrīvo Griņevski no apcietinājuma, un viņš pārceļas uz Pēterburgu. 1906. gadā viņu atkal apcietina un nosūta uz Toboļsku, bet viņam izdodas aizbēgt un nokļūt Vjatkā, kur tēvs sagādā Aleksandram svešu pasi. Aleksandrs apmetas Maskavā, un tai pašā gadā laikraksts «Birževije Vedomosti» iespiež viņa pirmo stāstu. Nākamajos gados presē parādās vēl citi stāsti, bet 1908. gadā — pirmais krājums, kuru cara cenzūra tomēr konfiscē. Jau savu pirmo grāmatu, kura beidzot iznāk 1910. gadā, viņš paraksta ar pseidonīmu A. S. Grīns (zēna gados skolas biedri Aleksandru bija iesaukuši par Grīnu; šis iesaukas pamatā ir rakstnieka īstais uzvārds Griņevskis, nevis angliskais «Green» vai vāciskais «Grūn», tāpēc latviski pareizāk būtu to rakstīt «Grins» — ar īso i, tomēr tagad grozīt rakstību laikam būs jau par vēlu; latviešu tulkotājiem un redaktoriem par mierinājumu varam vienīgi norādīt, ka autora neslāviski skanošais pseidonīms maldinājis ne tikai viņus: kāda pirmsrevolūcijas krievu žurnāla literārais kritiķis pārmetis izdevējam, ka tas aizmirsis minēt A. Grīna stāstu tulkotāja vārdu — šis kritiķis domājis, ka stāsti uzrakstīti angļu valodā). Tā paša 1910. gada vasarā Griņevski atkal arestē un nosūta uz Arhangeļskas guberņu. 1912. gadā Grīns atgriežas Pēterburgā, bet vēlāk pārceļas uz Somiju, jo viņam draud jauns apcietinājums. Uzzinājis par Februāra revolūciju, rakstnieks kājām dodas uz Pet- rogradu, tomēr, iepazinis dzīvi Krievijā pagaidu valdības varas mēnešos, jūtas vīlies. Tādēļ ari Oktobra revolūciju Grīns sākumā sagaida ar zināmu neuzticību. 1919. gadā Grīnu iesauc Sarkanajā Armijā. Dienot Ostrovā, viņš saslimst ar tīfu. Iznācis no slimnīcas, būdams pa pusei invalīds, viņš paliek bez pajumtes un bez maizes kumosa. No šīs grūtās situācijas Grīnu izglābj Gorkijs. 1924. gadā Grīns pārceļas uz Krimu, kur beidzot viņam rodas iespēja pilnīgi nodoties literatūrai. Pavisam nesen, 1972. gada sākumā, rakstnieka dzīvesbiedre Ņina Grīna žurnāla «Seļskaja Molodjož» slejās publicējusi savas atmiņas par Aleksandra Grīna dzīves pēdējiem gadiem. Domājams, ka arī latviešu lasītājam būs interesanti ielūkoties rakstnieka «laboratorijā», turklāt vēl ar viņam vistuvākā cilvēka acīm. Lūk, ko Ņ. Grīna raksta par sava vīra darbistabu: ««Kabinets» — tas skan iespaidīgi. Patiesībā tā ir neliela kvadrātveida istaba ar logiem uz Galerijas ielas pusi. Tās iekārta ārkārtīgi pieticīga un vienkārša. Mēs ar Aleksandru Stepanoviču allaž sapņojam par skaistiem namiem, skaistām lietām, par mājīgu komfortu. Naudas trūkuma dēj apmierināmies ar spodru vienkāršību un negaužamies. Pa labi no durvīm, kaktā pie ārējās sienas, stāv neliels, vecs kāršu galdiņš. 3o galdiņu Aleksandrs Stepanovičs nopircis pats un, kaut gan tas ne visai ērts darbam, cita nevēlas. (…) Pie sienas virs galda ģīmetne, kurā attēlots viņa tēvs Stefans Euzebijevičs (vienkāršrunā Stepans Jev- sejevičs) — skaists polis ar augstu pieri un platu, sirmu bārdu. Senlaicīga iestiklota vācu litogrāfija «Raganas virtuve» un dažas citas vecas litogrāfijas. Tās — veselu kaudzi — Aleksandrs Stepanovičs nopircis utenē Maskavā. Tur bija attēloti kaut kādi ceļojumi pa Dienvidāzijas salām. Aleksandram Stepanovi- cam patika tajās lūkoties, un viņš tās glabāja. Dažus eksemplārus iestikloja un pakāra guļamistabā. Litogrāfijas bija jaukas, tās uzvēdīja laiski saldkairas domas par svešām zemēm, brīnišķu, naivu savvaļas dzīvi neskartas dabas vidū. Viena no tām mūs sevišķi valdzināja. Tajā bija atainots pussagruvis forts. Vientuļš koks bija patvēries pie tā mūra. Tālumā plešas klusa jūra. Raugoties tajā, jūtama svelmaina jūlija diena, saules nokveldēti akmeņi, izkaltusi zāle asa un aromātiska, piekrastes viļņi lieģi glaužas pie liedaga un atkāpdamies klusītiņām pāršalc pāri oļiem. Skaudri smaržo jūra. Vēlāk Aleksandrs Stepanovičs attēloja šo fortu savā nepabeigtajā romānā «Svētule»». Turpat klusajā Veckrimā 1932. gada 8. jūlijā Aleksandrs Grins mirst. * Tikpat likstu pilni kā rakstnieka mūžs ir ari viņa stāstu un romānu likteņi. Viņa savdabīgā romantiskā daiļrade ne uzreiz tika saprasta. Daži izdevēji pat atteicās iespiest viņa stāstus. Nebija pagājuši ne trīs gadi pēc rakstnieka nāves, kad A. Roskins žurnālā «Hudožestvennaja Literatūra» publicēja šādas rindas: «Grīna vārds maz ko izteic jaunam padomju lasītājam. Grīna noveļu un stāstu pasaule nav izturējusi pat visīsāko laika pārbaudi — tā šodien šķiet pelēcīga gluži kā dekorācija spilgtā dienas gaismā.» Un dažus gadus vēlāk: «… ir romantisms, kas virza literatūru uz priekšu, romantisms, kas attīra ceļu reālismam, atklāj tam jaunus apvāršņus. Bet ir arī romantisms, kas uzdīgst nepietiekama reālistiska skatījuma augsnē, kas ne tikai nevirza visu literatūru uz priekšu, bet pats slāj reālismam iepakaļus». Pie šādiem «atpalikušajiem» romantiķiem kritiķis, protams, pieskaitīja arī Grīnu. Roskinam laikraksta «Ļiteraturnaja Gazeta» slejās 1941. gadā piebalsoja Vera Smirnova: «… viņš atteicās no zemes, kur nekādi nebija varējis iekārtoties, un domāja, ka radījis pats savu «zaigojošu» pasauli. (…) Grīna varoņi ir cilvēki bez dzimtenes. (…) Kuģim, uz kura klāja Grīns kopā ar savu atstumto ļaužu ekipāžu pametis tēvzemes krastus, nav nekāda karoga, tas ietur kursu «uz nekurieni».» Pat vēl 1950. gadā V. Važdajevs žurnāla «Novij Mir» janvāra numurā rakstīja: «Grīna «sapņu» pasaule, ja to papēti, izrādās esam idealizēta kapitālistiskā iekārta…» Ievērojamākie padomju rakstnieki pareizi novērtējuši Grīna mantojumu. Tā, A. Fadejevs un J. Ļibedin- skis nosūtīja izdevniecībai «Sovremetinaja literatūra» vēstuli, kurā bija teikts: «Nav šaubu, ka A. Grīns ir viens no visoriģinālākajiem rakstniekiem krievu literatūrā. Daudzas viņa grāmatas, kas izceļas ar lielisku formu un pie mums tik reti sastopamu avantū- ristisku sižetu, iemīlējusi jaunatne». Ar minētās vēstules autoriem vienis prātis ir daudzi padomju literāti. Lūk, kā par Grīnu izteikušies arī citi izcili vārda mākslinieki. J. Oļeša: «Man personīgi Grins ir viens no iemīļotākajiem meistariem, tas ir brīnišķīgs meistars, savā ziņā vienīgais krievu literatūrā…» V. Katajevs: «A. Grīns — viens no ievērojamākajiem mūsu rakstniekiem. Izturēties nevērīgi pret viņa sacerējumu izdošanu ir noziegums pret nelaika rakstnieka piemiņu un pret lasītāju». D. Graņins: «Ar viņu var braukt uz Arktiku un uz neskartajām zemēm un iet uz satikšanos, viņš ir dzejisks, viņš ir vīrišķīgs». J. Nagibins: «Ja cilvēks saglabājis mīlestību uz Grīnu brieduma gados, tad tas nozīmē, ka viņš pasargājis savu sirdi no aptaukošanās». Diskusijā par Aleksandra Grīna literārā mantojuma idejisko un māksliniecisko vērtību virsroku guva šo gudro cilvēku balsis, uzvarēja lasītāju, it īpaši jauno lasītāju, miljoni, kurus vienmēr aizrāva viņa romantisko varoņu tēli. To apliecina fakti. Pēc rakstnieka nāves iznākušo sacerējumu skaits, kas publicēti gan atsevišķos izdevumos, gan periodikā (turklāt vairākos gadījumos tie ir pirmpublicējumi), jau krietni pārsniedz Grīna dzīves laikā iespiesto darbu skaitu. Skaista velte rakstnieka piemiņai ir A. Grina kopoti raksti sešos sējumos, kas 1965. gadā izdoti žurnāla «Ogoņok» bibliotēkā 460000 eksemplāru metienā. Tas apstiprina Veras Panovas vārdus: «Grīna grāmatas nav aizmirstas, jo tajās ir kaut kas mirdzošs, mūžam dzīvs, kas nepieciešams gan agrāko laiku, gan mūsdienu lasītājam, gan vecam, gan jaunam». * Daudzi diženi 19.—20. gs. literāti — lai minam kaut vai Baironu, Puškinu, Mickeviču, Heini, Gor- kiju — nostaigājuši ceļu no jauneklīgā romantisma līdz nobriedušā reālisma kalngaliem. Aleksandra Grīna jaunrade gājusi pretējā virzienā: sācis ar reālistiskiem stāstiņiem, viņš fantastikas spārnos uzlidojis pasakainā romantisma valstībā. Apcerējuma «Science-Fiction» šī žanra izcilais meistars Staņislavs Lems aizrāda, ka «mūsdienu zinātniski fantastiskās literatūras pamatā ir pasaka, tai skaitā filozofiska pasaka un tautas pasaka, utopija ar sociāli filozofisku ievirzi…» Grīna sacerējumus tuvina tautas pasakām arī kāda cita to īpašība, kuru atzīmē J. Prohorovs: «Ļaunā triumfs Grīnam ir tikai epizode, labā triumfs — dzīves attīstības nepieciešamība, likumsakarība». Sai ziņā Grīna daiļrade ir it kā tilts starp tādiem fantastiskās literatūras pamatlicējiem kā Edgars Po vai Stīvensons un mūsdienu fantastiem. Padomju zinātniski fantastiskās literatūras pētnieks Boriss Ļapunovs raksta: «īpašs raksturs ir romantiskajai, pasakainajai, simbolu un alegoriju pārpilnajai A. Grīna fantastikai. Dažus viņa stāstus var uzskatīt par psiholoģisku fantastiku. No Grīna lielā literārā mantojuma pie fantastikas jāpieskaita romāni «Pa viļņiem traucošā», «Zaigojošā pasaule», «Zelta ķēde» un vairāki stāsti». Kā jau minēts, Grīna romānos un stāstos aprakstītie notikumi norisinās kaut kādā nereālā, tikai rakstnieka (un, protams, arī iejūtīga lasītāja) iztēlē eksistējošā pasaulē, kur bieži vien saplūst ne tikai Zemes klimatisko joslu, bet pat laikmetu robežas. Gluži kā tautas pasakā Grīns ved mūs «nezin kur» un rāda «nezin ko», bet dara to tik meistariski, ka mēs redzam, jūtam, dzirdam nekad nebijušās un neesošās «Grīnlandes» pilsētas un to iemītniekus. Kāpēc tas tā? Liekas, ka Grins, savos sacerējumos sajaukdams zemes un tautas, laikmetus un sabiedriskās iekārtas, plašā sintēzē apkopojis visas cilvēces līdzšinējo pieredzi, tādēļ viņa varoņi un aprakstītie notikumi tuvi ikvienam. Tiesa, Grīna radītā aina nekad nav visu aptveroša, bet vai tāda literatūrā maz iespējama? Šķiet, taisnība ir Vadimam Kovskim, kad, runādams par «Grīnlandi», viņš to raksturo šādi: «No visām ekonomiskajām formācijām, kas pastāvējušas pirms sociālisma, rakstnieks «izkausē» to visraksturīgāko īpatnību: sabiedrisko attieksmju antagonismu. Tādēļ viņa zeme nav vis kapitālistiskās pasaules shēma, bet gan antagonistiskas pasaules modelis vispār, neatkarīgi no tās konkrēti vēsturiskajiem paveidiem. No šis antagonistiskās pasaules daudzveidīgajām izpausmēm Grīnu interesē tikai viena — ētiski estētiskais aspekts. No daudziem cilvēku tipiem viņš izvēlas dažus iemīļotus tēlus, kas izceļas ar apbrīnojamu pastāvību. Stipras gribas un bruņnieciskas pārliecības cilvēkam Grīna sacerējumos nostādīts pretim nelabojams mietpilsonis vai zemisku kaislību apsēsts neģēlis. Pusaudži šeit neatpaliek no pieaugušajiem vīrišķībā un pašaizliedzībā. Grīna varone — augstākā mērā poētiska sieviete, kurā stingra tikumība apvienojas ar bērnišķīgu atklātību un gudrības pilnu naivitāti (…) Grīna pasaules ārējā sfēra ir tiktāl vispārināta, ka tā zaudē jebkuras konkrēti vēsturiskas īpatnības». Interesants ir arī jautājums par Grīna valodas īpatnībām. Vēl 1910. gadā Arskis nosauca Grīna valodu par «literārā ziņā ne visai izglītota beletrista valodu». Sādu secinājumu varēja izdarīt tikai paviršs kritiķis, kas nav spējis pienācīgi novērtēt autora lietoto izteiksmes līdzekļu jēgu. Atcerēsimies, ko par Gogoļa valodu savā laikā rakstījis A. Voronskis: «Viņš izdomā teicienus, vārdu savienojumus, vārdkopas,» izgudrodams «pats savu gramatiku un pats savu sintaksi». Ļoti līdzīgiem vārdiem M. Sloņimskis 1939. gadā raksturojis Grīna valodu: viņš atzīst, ka Grīns «lieliski pārvaldīja krievu valodu,» bet šl valoda nereti izklausās <rnekrieviska (…) tāpēc, ka krievu vārdiem šis fantasts un sapņotājs piešķir tādas funkcijas, kas palaikam ir jaunas krievu literatūrā». Vadims Kovskis atzīmē, ka «Grina nosacītā romantiskā gramatika dzimst divu stilistisku plūsmu — spilgta visu aptveroša metaforiskuma un abstrakti loģisku valodas konstrukciju krustošanās punktā. Sajā ceļā rakstniekam ir ari savas neveiksmes — viņa valodas sistēmai ir eksperimentāls raksturs, un to nevar uzskatīt par klasisku». Seit minēto un daudzu citu valodas un stila īpatnību dēļ Grins ir ārkārtīgi grūti tulkojams rakstnieks (un tas vēl lieku reizi apliecina, ka viņš ir ļoti krievisks). Sis krājums reprezentē divu Grina latviešu tulkotāju sniegumu. Vērīgs lasītājs pamanīs, ka šo un iepriekšējo translatoru pieeja Grina daiļradei ir dažāda. Neiedziļinoties tulkošanas teorijas biežņās, aizrādīsim vienīgi, ka par to, kā tulkojams Grins, varētu uzrakstīt veselus traktātus. Cerēsim, ka šis krājums, ko šodien nododam latviešu lasītāju vērtējumam, palīdzēs tiem pilnīgāk iepazīties^ar šī savdabīgā un interesantā krievu rakstnieka daiļradi. Č. Sklenniks	N S Aleksandrs
	ZIEMSVĒTKU NAKTS NIKOLAJS GOGOLIS IZLASE ZIEMSVĒTKU NAKTS Tulk. M. Mencendorfa LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA 1948 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis	GOGOLIS NIKOLAJS
	ZUDUSI PASAULE ZUDUSI PASAULE A.KONANS DOILS Pasaulslavenais angļu rakstnieks (1859—1930) lasītājus iepriecinājis ne vien ar privātdetektīva Serloka Holmsa un viņa uzticamā drauga doktora Vatsona gaitām, bet arī ar vairākiem zinātniski fantastiskiem darbiem. Sajā grāmatā lasītājs iepazīsies ar dažiem dēkaiņiem: avīzes reportieri, mednieku aristokrātu un diviem zinātniekiem, kuriem izziņas alkas liek doties bīstamos ceļojumos gan kalnos, gan jūras dzelmēs. Autors ir spraiga sižeta meistars, māk jautri un trāpīgi pajokot un joprojām ir viens no jaunatnes vismīļākajiem rakstniekiem. RĪGA «LIESMA» 1989 2. izdevums No angļu valodas tulkojušas Rute Runce, Tija Pētersone un Ņina Krilova Mākslinieks Ģirts Boronovshis Redaktors Andrejs Rijnieks Izdevniecība «Liesma», 1989	KONANS DOILS Arturs
	ZVAIGŽŅU KARAĻI ZVAIGŽŅU KARAĻI Edmonds HAMILTONS ĀRZEMJU FANTASTIKAS SĒRIJA I GRĀMATA RĪGA 1993.g. Tulkojusi Aija Bārda, Valdis Čeičs Mākslinieces U. Jākobsones vāka zīmējums (veltīts tēva piemiņai) A Bērziņas datorsalikums Hamiltons E. Hami 326 Zvaigžņu karaļi. /Tulkojusi A.Bārda, V.Čeičs. — R.: Hermess, 1993., 272 lpp. (Ārzemju fantastikas sērija, 1. grāmata) Ar šo pazīstamā amerikāņu rakstnieka — fantasta Edmonda Hamiltona darbu izdevumu pie lasītājiem ceļu sāk jauna fantastikas literatūras sērija. Izdevējfirma "Hermess'' ir gādājusi, lai beidzot arī latviski būtu izlasāms kaut kas no labāko rietumu fantastikas rakstnieku sacerētā. Tagad sevišķi aktuāli skan Alberta Einšteina vārdi, ka krīzes brīžos svarīgāka par zināšanām var būt tikai iztēle. Iztēle, kas spēj aizraut mūs pāri laikiem, un, pārvarot cilvēka prātam tik tikko aptveramus attālumus, izvadāt pa brīnumainajām pasaulēm. Iztēle, kas ne tikai uzbur neredzētus Visuma skatus un izdomā aizvien jaunas briesmas šādos fantāzijas ceļojumos, bet allaž spēj tās laimīgi novērst. Tomēr galvenais laikam ir tas, ka arī šajā fantāzijas lidojumā Kosmosa aizraidošā lieliskuma, cilvēka, kā ari nehumanoīdo būtņu radītās varenās tehnikas vidū cilvēks joprojām paliek cilvēks. Viņa rīcību ietekmē ne tikai dažādi apsvērumi un pienākums, bet ari vājības, jūtas, kaislības. Un tikai tā jau veidojas katra neatkārtojamais liktenis… Mēs ļoti ceram, ka, izlasot mūsu piedāvātās grāmatas, jums būs kļuvusi lielāka gan prāta, gan sirds pieredze. Ka jūsbūsit kļuvuši kaut nedaudz izturīgāki šajā strauji mainīgajā un tagad ari riskantajā dzīvē. © Tulkojums latviešu valodā un vāka zīmējums "Hermess" 1993.g.	HAMILTONS Edmonds
	ZVAIGŽŅU KARUSELIS FANTASTISKU STĀSTU KRĀJUMS ZVAIGŽŅU KARUSELIS-FANTASTISKU STĀSTU KRĀJUMS F. BRAUNS V. TENNS AIZROBEŽU FANTASTIKA IZDEVNIECĪBA "ZINĀTNE" RĪGĀ 1977 ZINĀTNISKI FANTASTISKU STĀSTU KRĀJUMS FREDRIKS BRAUNS Mazliet zaļuma …. Zvaigžņu karuselis Etaoins Srdlu …. Leļļu teātris …. Taisni smieklīgi VILJAMS TENNS Sods avansā …. Ģimenes cilvēks Bruklinas projekts Bernijs ar iesauku Fausts Rotaļa bērniem Jokdaris ……………………. Morniela Metaveja atklāšana RĪGA «ZINĀTNE» 1978 А(Атег)' Вг 195 Ф. БРАУН, У. ТЕНН ЗВЕЗДНАЯ КАРУСЕЛЬ Издательство «Мир». Москва 1974 БИБЛИОТЕКА СОВРЕМЕННОЙ ФАНТАСТИКИ, Т. 10 Издательство «Молодая гвардия». Москва 1967 No krievu valodas tulkojusi R. KOKA Priekšvārda autors V. MIHAILOVS Māksliniece G. MELAMEDA Br 195B r a u n s F., Tenns V. Zvaigžņu karuselis. — Rīga: Zinātne, 1978. — 288 lpp. — il. — (Sērija «Fantastikas pasaulē»). So divu pazīstamo mūsdienu amerikāņu rakstnieku fantastisko stāstu krājumam raksturīga tematu, darbības vietu, tēlošanas paņēmienu un izteiksmes līdzekļu daudzveidība. Seit pārstāvēti gandrīz vai visi galvenie, «mūžīgie» zinātniskās fantastikas temati — par neierobežotu pārvietošanos telpā un laikā, par kontaktiem ar citu civilizāciju pārstāvjiem, par dzīvi uz Zemes tāla nākotnē utt. Taču visu šo daudzveidību vieno nemainīga abu autoru pozīcija: noliegums, kas vērsts pret dzīves veidu tai pasaulē, kurā viņi dzīvo. Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu © Tulkojums latviešu valodā, priekšvārds Izdevniecība «Zinātne», 1978 ZVAIGŽŅU KARUSELIS UN FANTASTIKAS ARSENĀLS Ne katri pieci, desmit vai divdesmit stāsti, pat ja tos uzrakstījis viens autors, var izveidot krājumu; krājums nav viesnīca, kur gadījuma pēc mitinās līdzās dažādi cilvēki, tas drīzāk ir darba grupa, kolektīvs, kas tiecas pēc noteikta mērķa. Tādēļ vienmēr var gaidīt jautājumu: ko gribējuši teikt krājuma radītāji ar tieši šādu stāstu atlasi un grāmatas kompozīciju, kāda ir tā doma, kas viņus vadījusi un kas dažkārt ir pat nozīmīgāka nekā jebkura atsevišķa stāsta ideja? Šādu jautājumu var uzdot arī par šo grāmatu — divu mūsdienu amerikāņu rakstnieku, Fredrika Brauna un Viljama Tenna, fantastisko stāstu krājumu. Krājums, kas apvieno divu autoru darbus, ir samērā reta parādība. Daudz biežāk tiek izdotas grāmatas, Kurās sakopoti tikai viena autora stāsti, vai arī — liesi otrādi — tādas, kur katrs rakstnieks pārstāvēts ar vienu diviem darbiem, toties autoru skaits ir prāvs. Pirmajā gadījumā lasītājam tiek dota iespēja izanalizēt rakstnieka daiļradi, otrajā — gūt priekšstatu par attiecīgās literatūras vai žanra līmeni. Taču pēc divu autoru daiļrades nav iespējams spriest par visu vareni sakuplojušo amerikāņu zinātnisko fantastiku, un, tā kā Brauns un Tenns neraksta par vienu tematu, nevar ari salīdzināt, kā divi autori risina vienus un tos pašus radošos, filozofiskos, sociālos un kaut vai tehniskos uzdevumus. Viņi neatbalsta viens otru un nestrīdas savā starpā, viņi gluži vienkārši ir divi fantasti, divi laikabiedri, vienas valsts pilsoņi, un viss. Un tomēr — vai viss? Protams, nē. Un nepavisam ne tāpēc Brauna un Tenna stāsti sakopoti vienā krājumā, ka izdot vienu biezāku grāmatu ir vienkāršāk nekā divas plānākas. Pirmais, kas piesaista uzmanību, kad lasām šo grāmatu, — tā ir daudzveidība. Tematu, paņēmienu, darbības vietu daudzveidība, dažādas nosacītības pakāpes — no gandrīz pasakas līdz gandrīz reālam mūsdienu stāstam —, intonāciju daudzveidība, dažāda autoru attieksme pret aprakstāmo (no joka līdz traģiskumam). Kaut ko tādu grūti atrast konsekventā Bredberija daiļradē, un arī citu zinātniskās fantastikas korifeju darbos tas neparādās tik spilgti, izņemot varbūt vienīgi Katneru. Patiešām, stāstu darbība notiek gan tālā kosmosā, kā, piemēram, Brauna stāstā «Mazliet zaļuma», gan uz Zemes sakarā ar kosmosu (Brauna «Leļļu teātris», Tenna «Sods avansā»), gan uz Zemes mūsu vai gandrīz mūsu dienās (Brauna «Etaoins Srdlu», Tenna «Beruijs ar iesauku Fausts», «Rotaļa bērniem»), gan uz Zemes kaut kad nākotnē (Tenna «Ģimenes cilvēks», «Bruklinas projekts») un tā joprojām. Autori risina gan tīri psiholoģiskas problēmas («Mazliet zaļuma»), gan morāli ētiskas («Leļļu teātris», arī «Rotaļa bērniem», «Morniela Metaveja atklāšana»), gan sociālas («Sods avansā», «Ģimenes cilvēks», zināmā mērā arī «Bernijs ar iesauku Fausts») un mākslas problēmas («Morniela Metaveja atklāšana», «Jokdaris») … No spēcīga dramatisma tādos stāstos kā «Sods avansā», no traģisma stāstā «Mazliet zaļuma» līdz atklātai zobgalībai «Jokdarī» un ironijai «Leļļu teātrī» — tāds ir krājumā pārstāvētais autoru izteiksmes līdzekļu diapazons. Un varbūt tas arī ir pirmais iemesls, kāpēc tādi šķietami dažādi darbi, kas turklāt pieder diviem dažādiem autoriem, kopā veido īstu grāmatu, nevis nejaušu konglomerātu. Sajā krājumā ar divu autoru piemēru tiek demonstrēts ja arī ne viss fantastikas paņēmienu un iespēju arsenāls (tas nav izdarāms vienas grāmatas ietvaros), tad katrā ziņā ievērojama tā daļa, un tas tūlīt rada priekšstatu par šā veida literatūras iespējām, par daudzveidīgajiem paņēmieniem, ko lieto fantastika, lai aizvadītu līdz lasītājam savas idejas. Un patiešām, šajā ne visai lielajā grāmatiņā mēs redzam piemērus, ka tiek izmantota gan telpa, kurā var pārvietoties neierobežoti tālu un bez īpašiem ierobežojumiem laikā, gan pārvietošanās laikā, gan kontakti ar citu civilizāciju pārstāvjiem, gan citu planētu kolonizācija (kaut arī tas notiek, tā sakot, aiz kadra — stāstā «Sods avansā»), gan mašīnas, kas vairs nepakļaujas cilvēka kontrolei; šeit ir arī cēloņu un seku problēma, kas līdz šim laikam nedod miera fantastiem un ne tikai viņiem («Bruklinas projekts» un «Morniela Metaveja atklāšana»), vārdu sakot, gandrīz vai visi galvenie, «mūžīgie» zinātniskās fantastikas temati. Taču — vai te nav nekonsekvence: rindkopu iepiekš es sāku runāt par paņēmieniem, ko lieto fantastika, un tūlīt pat pārgāju uz tematu uzskaiti. Vai tas nozīmē, ka fantastikā «paņēmiens» un «temats» ir ļoti tuvi viens otram? Es domāju, ka tiešām tā ir. Jo atšķirībā no vairuma reālistisko stāstu ikvienā fantastiskā stāstā patiesībā ir divi temati: fantastiskais temats un vispārliterārais temats, vispārcilvēciskais temats, kas nepavisam nav fantastisks, vienmēr ir mūsdienīgs un ietver ideju, kuras paušanai kalpo stāsts. Tā, piemēram, stāstā «Leļļu teātris» fantastiskais temats ir zemiešu kontakts ar augstākas galaktiskās civilizācijas pārstāvjiem, kas ieradušies uz Zemes. Un, kaut arī šis temats pieder, tā sakot, pie fantastikas tematu zelta fonda un stāsts uzrakstīts, kā liekas, ne gluži nopietni, ar ironisku humoru, aiz tā visa skaidri jūtams stāsta īstais temats, ne vairs fantastisks, bet — gluži otrādi — mūsdienīgs un aktuāls: tā pati rasu problēma, pēc kuras nepavisam nav jālido kosmosā, kura ir mūsu Zemes sāpe, mūsu laika sāpe. Bet Tenna stāstā «Sods avansā», kas laikam gan ir labākais šā autora stāsts un viens no labākajiem pasaules zinātniskajā fantastikā vispār, fantastiskais temats ir, pirmkārt, pati šī iepriekšējā soda izciešana par neizdarītu noziegumu (tā ir, ja tā varētu izteikties, juridiska, tiesiska fantastika) un, otrkārt — citu zvaigžņu sistēmu planētu izmantošana par kolonijām, kur katordznieki iegūst dažādus nepieciešamus materiālus Zemes vajadzībām. Taču, ja visa stāsta nozīme un jēga aprobežotos ar šiem fantastiskajiem tematiem, tad stāsts, kaut arī izlasīts ar interesi, tūlīt tiktu aizmirsts, tiklīdz lasītājs aizvērtu grāmatu. Taču tā nenotiek, tā nenotiks arī ar jums, jo aiz šiem fantastiskajiem tematiem atkal pilnīgi skaidri saskatāms īsts, mūsdienīgs, sociāls temats: cilvēka vientulība buržuāziskajā sabiedrībā, viņa naidīgums pret šo sabiedrību, pat vistuvākajiem tās locekļiem, un šās sabiedrības naidīgums pret cilvēku.	V TENNS F BRAUNS
	Zamknięty świat Oto szczęśliwy dzień w roku 2381. Poranne słońce oświetla już górne pięćdziesiąt pięter Monady 116. Charles Mattern przeciąga się, wstaje i wita z dziećmi. W głębi duszy ogromnie mu wstyd, że ma tak małą rodzinę: czy człowiek, który spłodził zaledwie czwórkę potomstwa, może być uważany za godnego szacunku obywatela? Niestety, jego małżonka już nie urodzi więcej dzieci. Lekarze nie pozostawili im najmniejszych złudzeń, w związku z czym Mattern coraz częściej mysli o jeszcze jednej żonie. Ogromnie brakuje mu kwilenia niemowlęcia. Człowiek żyje przecież po to, żeby spełniać swoją powinność, a powinnością tą jest dawanie życia.	Silverberg Robert
	Zimmerman's Algorithm	Swann S Andrew
	Zero Hour	Перри Стефани Данелл
	Zatopiony Świat ZATOPIONY ŚWIAT to debiut powieściowy Ballarda. Ta książka, wydana po raz pierwszy w 1962 roku, zdobyta z miejsca uznanie krytyki i czytelników. Stanowi ona pierwsze ogniwo ballardowskiej wizji świata, rozwijanej w późniejszych utworach. Wizja ta nie napawa optymizmem. Bohaterowie Ballarda nie mają złudzeń co do przyszłości. Po latach walki o zachowanie dawnego stylu życia, rezygnują, postanawiają przystosować się do nowych warunków, choćby miało to oznaczać dla nich nieuchronną zagładę. Trudno zgodzić się z tego typu postawą, ale nie można jej negować, bowiem świat opisany w powieści Ballarda może stać się niedługo naszą rzeczywistością.	Ballard J G
	Zima Blue	Reynolds Alastair
	Zamek Lorda Valentine'a Pierwszy tom jednego z nasłynniejszych cykli fantasy/science fiction. Majipoor to olbrzymia planeta, zamieszkana przez wiele ras napływowych, wśród których ludzie są rasą dominującą. Na Majipoor żyją też tubylcy, dziwna i wyobcowana rasa zmiennokształtnych, których wszyscy się boją. Z racji braku surowców cywilizacja na planecie jest raczej słabo rozwinięta, ale nie brak i zaawansowanych technologii. Bohaterem jest wędrowiec, zatrudniony jako żongler w objazdowej trupie. Ale sny, które na Majipoor mają niezwykłą moc, ujawniają, że jest on w rzeczywistości Lordem Valentine, władcą planety, w podły sposób pozbawionym władzy. Wraz z Valentinem przemierzamy kontynenty Majipooru w kierunku ośrodka władzy, jakim jest Zamek. Серия: Kroniki Majipooru	Silverberg Robert
	Zomby,Exe (на украинском языке)	Радутный Радий
	Zeii înşişi „Zeii înşişi” este scris în două cadre spaţiale: pământul şi un univers paralel. Cele două spaţii ajung să comunice prin crearea unei pompe. Pompa pare paradisul: ea produce cea mai bună formă de energie, inepuizabilă şi nepoluantă. Totuşi, unde a fost întâlnită vreodată perfecţiunea? În timp schimbul de energie dintre cele două planete va afecta Soarele, care va distruge Pământul. Creatorul pompei n-ar recunoaşte niciodată răul produs şi tocmai de aceea o serie de orgolii rănite şi dorinţe neîmplinite se înfruntă, fiind mai presus de binele planetei.	Asimov Isaac
	Zauroczenie Pierwsza odsłona "Sagi o Ludziach Lodu", wstęp do 47-tomowej opowieści snutej przez Margit Sandemo. Dla jednych początek długiej przygody, dla innych – tragiczna pomyłka. Wszystko zaczyna się w Trondheim w roku 1581, w czasie wielkiej zarazy, kiedy to los szesnastoletniej samotnej dziewczyny, córki kowala, Silje Arngrimsdatter, splata się z losami dwojga dzieci, kobiety i dwóch mężczyzn. Te pięć osób stanie się przyczyną wielkiej radości i wielkiego smutku, zmieni jednak całkowicie życie miedzianowłosej młodej kobiety. Właśnie o tym jest ten tom: o losach Silje i jej nowej rodziny. "Zauroczenie" to książka przepojona zmysłowością i tajemnicą. Silje poznaje miłość swojego życia, jednocześnie dowiaduje się, że jej wybranek zdecydowanie nie jest zwyczajnym mężczyzną. Bohaterka zmaga się tak z własnymi lękami, jak i z przeciwnościami losu. Z młodziutkiej, przerażonej, samotnej dziewczyny staje się silną, potrafiącą walczyć o swoje kobietą. Cała historia nie dość, że ma miejsce kilka wieków temu, dodatkowo w sercu mało znanego nam kraju, to jeszcze wszystko osnute jest aurą nieziemskości i mistycyzmu, co zdecydowanie pobudza wyobraźnię. Właśnie połączenie miłości, namiętności, historii i nierzeczywistości sprawia, że książkę przyjemnie się czyta i ma się ochotę poznać dalsze losy Silje i innych bohaterów. Książka ma też pewne wady, dla niektórych nie do przyjęcia. Nie jest to zdecydowanie arcydzieło literatury. Napisana jest prostym, niewyszukanym językiem, trudno jednak określić, czy to wina autorki, czy też tłumaczki. Biorąc też pod uwagę pozostałe tomy "Sagi o Ludziach Lodu", "Zauroczenie" wydaje się niedopracowane, dość ciekawe, jednak nie porywające. Za plus natomiast uznać można postaci, ich osobowości. To dopiero początek serii, więc brak tu jeszcze powielania schematów. "Zauroczenie", jak i reszta "Sagi o Ludziach Lodu", to pozycja, jakich wiele na rynku. Przeciwnicy stwierdzą, że to typowe romansidło dla kur domowych i nastolatek, okraszone czarami i tajemniczością. Miłośnicy wiedzą jednak, że nikt nie tworzy takich historii tak, jak Margit Sandemo. Dla wielu ta książka była pierwszą i już na zawsze pozostanie ukochaną odskocznią od codzienności.	Sandemo Margit
	Zamek Duchów Któregoś dnia, w trakcie leśnej wędrówki, młody Tancred Paladin spotkał niezwykle czymś przestraszoną, uroczą dziewczynę i zakochał się od pierwszego wejrzenia. Gdy potem próbował ją odszukać, dotarł do przedziwnego zamku. Okazało się jednak, że zamek ten nie istnieje, a jego tajemnicza gospodyni nie żyje od wielu lat. Czy to koszmar, czy chłopiec traci zmysły? A może znów dziedzictwo rodowe daje o sobie znać?	Sandemo Margit
	Zemsta Nieszczęśliwa miłość sprawiła, że Villemo, córka Kaleba, została zamieszana w zabójstwo syna potężnego Wollera. Woller poprzysięgł zemstę za wszelką cenę. Po licznych atakach na jej życie Villemo zwróciła się z prośbą o pomoc do kuzyna Dominika Linda. Gdy jednak Dominik przyjechał, okazało się, że Villemo zniknęła bez śladu.	Sandemo Margit
	Zimowa Zawierucha Siedemnastoletnia Villemo Kalebsdatter zakochała się bez pamięci w starszym od niej o osiem lat Eldarze Svartskogenie. Jednak Eldar pochodził ze złej rodziny, a poza tym był uwodzicielem bez skrupułów. Villemo musiała drogo zapłacić za swoje uczucie do Eldara, który, mimo młodego wieku, popadł w złe towarzystwo i wdał się w krwawe rozgrywki…	Sandemo Margit
	Zemenes janvārī ZEMENES JANVĀRĪ NIKOLAJS GUDANECS	ņecs Nikolajs